Situācija ar ĀCM Latvijā jeb cik ilgi izliksimies par strausiem

Iemesls šādam intereses trūkumam visticamākais ir tas, ka cilvēki vienkārši ir noguruši, kā arī tas, ka nav notikuši nekādi būtiski vai kardināli pavērsieni. Slimības izplatība norit savu gaitu, laimīgas nejaušības dēļ pagaidām nav cietis neviens no lielajiem Latvijas cūku kompleksiem un sabiedrība šķiet ar šādu notikumu gaitu ir samierinājusies. Dīvainākais ir tas, ka pēdējā laikā šāda samierināšanās vai realitātes ignorēšana ir novērojama arī mednieku vidū. Mani personīgi visvairāk pārsteidza nevis ierindas mednieku vienaldzība. Ar to pēdējo mēnešu laikā esmu saskāries regulāri. Pieķerties savu pārdomu izteikšanai rakstiskā veidā mani pamudināja žurnāla „Medības” novembra numurs. Visam numuram cauri vijās viedoklis, ka, ĀCM ierobežošanai nekas nav jādara, jāturpina medīt tāpat kā līdz šim un viss būs kārtībā. Tā vietā, lai atspoguļotu reālo situāciju, runātu par draudiem visai Latvijas medību saimniecībai un stāstītu par to, ko var un vajag darīt, lai ierobežotu vai palēninātu slimības izplatīšanos, tiek piekopta „strausa politika”, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka mani tas neskar. Tieši šī iemesla dēļ un, lai kliedētu dažus no mītiem, kas ĀCM sakarā valda Latvijā, mēģināšu sniegt dažus faktus, kā arī atbildēt uz dažiem no publiski izskanējušiem viedokļiem un jautājumiem.

1. ĀCM izplatība sākās 2007. gadā Gruzijā, Poti ostā, kur vīruss mājas cūku saimniecībās nonāca ar pārtikas atkritumiem no kuģiem. Pēc tam slimība ir izplatījusies Čečenijas un Ingušijas republikās, kā arī Ziemeļosetijā. Tālāk slimība nokļuva Armēnijā un Krievijas Federācijas Eiropas daļā. Atsevišķi slimības gadījumi konstatēti arī Ukrainā. Aptuveni 2012. gadā slimība sasniedza Baltkrieviju, bet 2014. gadā tā konstatēta Lietuvā, Polijā, Latvijā un Igaunijā. 7 gadu laikā slimība pārvietojusies aptuveni 2500-3000 kilometrus. Šajā laikā to neviens nav spējis apturēt un tā savā gaitā nav kādu no valstīm apgājusi ar līkumu. Līdz ar to cerēt, ka slimības izplatība apstāsies pie Latvijas ziemeļaustrumu robežas un tālāk nevirzīsies, būtu naivi, lai neteiktu skarbāk.
2. Nācies dzirdēt apgalvojumus, ka slimība nemaz tik lielu ļaunumu meža cūku populācijai nenodara. Līdz šim vislabāk dokumentētie dati par ĀCM ietekmi uz meža cūku populāciju pieejami Krievijā. Diemžēl fakti nav iepriecinoši. Meža cūku populācija Krievijā ir ļoti nevienmērīga. Ir milzīgas teritorijas, kurās meža cūku nav vispār vai populācijas blīvums ir niecīgs (<0,5 dzīvniekiem uz 1000 ha). Šajos reģionos ĀCM ietekme uz meža cūku populāciju tiešām vērtējama kā neliela. Savukārt reģionos ar lielāku meža cūku populācijas blīvumu (Tvera, Soči, Ļeņingradas apgabals) meža cūku mirstība ĀCM ietekmē ir vidēji 90% dažu mēnešu laikā.
3. Slimības izplatības ātrums. Dabiskais slimības izplatības ātrums meža cūku populācijā nav ļoti straujš, tomēr slimība izplatās pietiekami ātri. Soču dabas liegumā, kur pirms slimības izplatīšanās meža cūku blīvums priekš Krievijas apstākļiem bija samērā augsts (10 dzīvnieki/1000 ha), slimība izplatījās ar vidējo ātrumu 8,5 km 14 dienās. Meža cūku skaits samazinājās par 85%. Citur literatūrā minēts, ka meža cūku populācijā slimība izplatās ar vidējo ātrumu 35-40 km gadā. Visticamākais, ka šajā gadījumā runa iet par reģioniem ar zemu meža cūku blīvumu. Latvijas pieredze rāda, ka Latgalē ĀCM 5 mēnešu laikā ir pavirzījies vairāk kā 50 km. Tātad mēs jau šobrīd diezgan ievērojami apsteidzam vidējos rādītājus Krievijā. Pie kam jāņem vērā, ka Latgalē ir viszemākais meža cūku populācijas blīvums visā Latvijā (lielākoties < 5 dzīvniekiem/1000 ha). Var prognozēt, ka slimībai nonākot reģionos ar lielāku meža cūku blīvumu, tās izplatība noritēs ievērojami straujāk. To apliecina arī statistika par līdzšinējo slimības izplatības gaitu Latvijā. Kaut arī Valkas pusē slimība tika konstatēta aptuveni mēnesi vēlāk kā Latgalē, tomēr inficēto meža cūku skaits tur šobrīd jau pārsniedz Latgalē inficēto meža cūku skaitu. Varam tikai iedomāties, kas notiks, kad slimība sasniegs Zemgali vai Kurzemi, kur meža cūku populācijas blīvums vietām pārsniedz 25 dzīvniekus/1000 ha. Savukārt, ja slimība tiek izplatīta ar cilvēka starpniecību, izplatības ātrums ir daudzkārt lielāks. Vienas dienas laikā tā no Latgales var tikt aizvazāta līdz pat attālākajam Kurzemes nostūrim. Divi izolētie ĀCM gadījumi (pie Valkas un Ļaudonas), pierāda, ka cilvēks šo slimību var izplatīt ļoti strauji un iepriekš neparedzami.
4. Dzirdēts arī apgalvojums, ka iestājoties ziemai, slimības izplatība apstāsies. Diemžēl nav neviena iemesla, kādēļ lai tas tā notiktu. ĀCM vīruss ārējā vidē ir ārkārtīgi izturīgs. Saldētā gaļā tas var saglabāties gadiem ilgi, meža cūku mēslos nedēļām ilgi, nepilnīgi termiski apstrādātos gaļas produktos (desās, žāvējumos, sālījumos) līdz pus gadam. Dažu stundu laikā vīruss iet bojā tiešos saules staros, bet karsējot 70 grādu temperatūrā, tas aiziet bojā 30 min. Līdz ar to, beidzoties karstajam vasaras laikam, kad vīruss gāja bojā saules staros, kā arī mušas un citi kukaiņi ātri tika galā ar kritušajām meža cūkām vai medījuma atliekām (iekšām, ādām), vīruss dabā saglabāsies krietni ilgāku laika sprīdi, līdz ar to palielinot inficēšanās iespējas. Krievijas pieredze rāda, ka ĀCM izplatībai meža cūku populācijā ir divi maksimumi – ziemā (no novembra beigām līdz februārim) un vasaras sākumā (maijā, jūnijā). Tam ir samērā vienkāršs izskaidrojums. Ziemā notiek meža cūku riests, kad kuiļi apstaigā vairākus barus, tādā veidā paātrinot kontaktu un slimības pārnešanu starp bariem, bet vasaras sākumā meža cūku populācijā ir skaita maksimums, kā arī notiek jaunu bara struktūru veidošanās (ģimenes apvienojas, lai kopīgi barotos).
5. Žurnāla „Medības” novembra numurā žurnāla redaktore Linda Dombrovska rakstā „Uzsvars uz jaunajiem dzīvniekiem” citē Vācijas pieredzi meža cūku apsaimniekošanā un ārkārtīgi sašutusi izsakās par paredzētajiem meža cūku piebarošanas ierobežojumiem. Tiek pat uzburta aina no šausmu vai pasaku filmām: „it kā mirklī, kad cūkām vairs nebūs barotavā ko ēst, tās pēkšņi kā vampīri izčibēs gaisā”. Vācu pieredze un raksts kopumā ir pareizs, tikai īstais laiks to publicēt būtu bijis kādu gadu iepriekš, nevis šobrīd. Krīzes situācijā, kad ir jādomā par visiem iespējamiem līdzekļiem kā palēnināt slimības tālāko izplatību, neiet runa par populācijas pareizu apsaimniekošanu, bet gan par to, kā iespējami nesāpīgāk samazināt populācijas blīvumu. Jo tieši populācijas blīvums ir viens no faktoriem, kas visvairāk ietekmē slimības izplatības ātrumu. Ikvienam, pat vismazāk pieredzējušajam medniekam ir skaidrs, ka, medījot tikai sivēnus un kuiļus, populācijas blīvumu samazināt nevar. Ja netiks medītas arī sivēnmātes, tad nākamā pavasarī viss nomedītais ar uzviju būs atpakaļ. Bet medniekam, kurš pēdējos 15 gadus ir radināts sivēnmātes nemedīt, pat šobrīd, kad tas būtu jādara, ir psiholoģiski ārkārtīgi grūti šādu soli spert. Savukārt, tam, kurš kaut nedaudz ir iepazinies ar meža cūku bioloģiju (par to ir ticis rakstīts arī tajā pašā žurnālā „Medības”), ir zināms, ka meža cūku populācijas pieauguma tempu lielā mērā nosaka tieši ziemas piebarošana. Un nevis tāpēc, ka bez piebarošanas cūkas „izčib gaisā”, bet gan tādēļ, ka to, kad jaunā cūciņa spēj piedalīties reprodukcijā, nosaka nevis dzīvnieka vecums gados vai mēnešos, bet gan dzīvnieka ķermeņa masa. Respektīvi, ja mežā cauru gadu brīvi pieejama barība, cūciņas riestā piedalās jau pirmajā dzīves gadā un nākamā pavasarī laiž pasaulē 2-3 sivēnus. Ja barība ir limitēta, jaunās cūciņas reprodukcijai nepieciešamo ķermeņa masu sasniedz tikai otrajā dzīves gadā. Tieši šādā veidā – limitējot, nevis pilnībā aizliedzot, ziemas piebarošanu, iespējams meža cūku populācijas skaita pieaugumu samazināt par aptuveni 15-20%. Domāju, ka lielākajai daļai mednieku šāda rīcība ir daudz pieņemamāka nekā sivēnmāšu šaušana.
6. Reģionos, kur ĀCM vēl nav konstatēts, no medniekiem dzirdēts viedoklis, ka meža cūku medību atlieku (iekšas, ādas) likvidēšana nepieciešama tikai tur, kur ĀCM jau konstatēts. Diemžēl vīrusu ar aci redzēt nevar. Dzīvnieks var tikt nomedīts un vizuāli izskatīties pilnīgi vesels, bet patiesībā var būt inficēts. Tādēļ šobrīd, neatkarīgi no tā, kurā Latvijas reģionā meža cūka ir nomedīta, ir ļoti svarīgi utilizēt (aprakt 1,3-1,5 m dziļumā vai sadedzināt) visas meža cūku medījuma atliekas.

Mans viedoklis ir tāds, ka slimības izplatību apturēt nav iespējams un, ka tuvāko dažu mēnešu līdz viena gada laikā ĀCM perēkļi būs sastopami visā Latvijas teritorijā (arī Zemgalē un Kurzemē). Es esmu ieinteresēts, lai tas notiktu pēc iespējas vēlāk un man būtu ārkārtīgi nepatīkami, ja tieši mednieku nepārdomāta rīcība vai bezdarbība, izrādītos par iemeslu slimības izplatībai. Tādēļ nobeigumā izteikšu savu pārliecību un īsu turpmākās rīcības plānu:  

• šobrīd meža cūkas medīt maksimāli intensīvi un ar visiem konkrētā vietā atļautiem paņēmieniem. Pretējā gadījumā tās slimības rezultātā vienkārši nosprāgs. Brīdī, kad slimība būs atnākusi, būs par vēlu uzsākt kādas darbības, bez tam reizē ar slimību nāk virkne ierobežojumu medībām un medījuma gaļas pārstrādei. Ja situācija vai apstākļi neļauj nomedīt sivēnu vai gadu vecu dzīvnieku, ir jāmedī arī pieaugušas cūkas;
• ievērot elementāru biodrošību. Utilizēt medījuma atliekas (aprokot vai sadedzinot), pēc medībām dezinficēt medību apavus un transportu ar kuru vestas nomedītās meža cūkas. Pēc medībām, kurās nomedītas meža cūkas, obligāti izmazgāt medību apģērbu;
• ierobežot ziemas piebarošanu. Meža cūkām paredzēto barību nebērt uz zemes, bet novietot mucās vai tvertnēs ar dozatoru, lai pieeja barībai būtu ierobežotam dzīvnieku skaitam. Staltbriežu un stirnu piebarošanai izmantot sienu un skābsienu. Cukurbietes un citus sakņaugus novietot silēs vai uz paaugstinājuma tā, lai tie nebūtu pieejami meža cūku sivēniem (aptuveni 1-1,2 m augstumā).

Es tiešām ticu, ka ievērojot un izpildot šīs elementārās lietas, slimības izplatības tempus var samazināt!