Sēru vēsts

Andris Jaunbērziņš - 17.06.1943. - 17.12.2021.

Pagājušās nedēļas nogalē saņēmām sēru ziņu, ka no mums ir šķīries Andris Jaunbērziņš - Gada balvas medniecībā laureāts "Par mūža ieguldījumu medniecībā".

Andris Jaunbērziņš

Treneris. Vīrs un vārds!

Būs grūti! Pie šādas atskārsmes nonāku, kad jau trejkārt esmu "izgājis cauri" vairāk nekā piecas stundas garas intervijas ierakstam, kad velnsviņzin cik reizes esmu pāršķirstījis pierakstus un atkal un atkal urķējies personīgajās atmiņās par reizēm un mirkļiem, kad krustojušās manas un šā stāsta varoņa Andra Jaunbērziņa dzīvestakas. Tapuši arī jau savi pieci stāsta sižeta un tam atbilstoša ievada uzmetumi, bet visi aizlidojuši papīrgrozā. Grozies, kā gribi, bet nekādi neizdodas atrast veidu, kas ļautu vienā žurnālrakstā pienācīgi satilpināt gan šā "Gada balvas medniecībā" laureāta – mūā ieguldījuma kategorijā – dzīvesstāsta kaleidoskopu, gan pilnkrāsaini iezīmēt manu priekšstatu par viņa personības šķautnēm.

Ļoti daudz tur visa kā. Un ļoti nozīmīgs daudz kas no šā "visa kā". Turklāt tas viss vijas pīnē, kur katram pavedienam tāda nozīme, ka bez tā pīnes gluži vienkārši nav! Kā to visu parādīt? Kā ierāmēt raksta rindās to, kas patiesībā brēktin brēc pēc seriāla vai pat grāmatas formāta?! Nudien, neiespējamā misija!

Lai kā arī būtu, beigu beigās viena sižeta skice (bet doma par seriālu vai grāmatu nav zemē metama!...) sāk likties daudzmaz īstenojama. To dzemdējis supersecinājums pēc privāto iespaidu kārtējās sijāšanas. Proti, Andris ir vienīgais vīrs, kas manu atmiņu un prāta radītā bildē allaž redzams uz pjedestāla "Vīrs un vārds!" augstākā pakāpiena. Kā skatu to iedomu bildi, tā, lūk, redzu – sēž Jaunbērziņš pašā augšā, tāds kluss, mierīgs, smaidīgs, it kā vieglprātīgi šūpina kājas pāri pjedestāla malai, bet katrs viņa apsolījums, pat neitrālie un lakoniskie "Labi...", "Būs...", "Skatīšos, kas darāms...", kas citu izpildījumā it bieži liecina par iespējamu atkāpšanās ceļa bruģēšanu, Jaunbērziņa izpratnē nozīmē vienu – viņš darīs un, ja varēs, izdarīs!

Nu, lūk, maisam (stāstam) beidzot gals vaļā. Andra dzīvesstāsta epizodes, gluži kā piepildītu šūnu kāres bišu stropā, stīdz rindu rindām, kārtu kārtām, un mans uzdevums – izvēlēties secīgi atvākot tās, kurās medus ienests raksturīgākajos mūža posmos. Tajos, kas veidojuši un, kā šķiet, aizvien veido Jaunbērziņa "Vīrs un vārds!" personību.

Laiku griežu sāls

1944. gads. Kamaldas pieturas punktā uz dzelzceļa līnijas Gulbene–Ieriķi atiešanas brīdi Rīgas virzienā gaida evakuācijas vilciena sastāvs, kura vienā vagonā iekrautas diplomētā agronoma Kārļa Lesiņa ģimenes mantas. Kārļa brālis talantīgais radioinženieris Brunis vācu okupācijas laikā direktorējis Rīgas radiotornī, tādēļ ilūziju nav, absolūti skaidrs – ja dzīvība dārga, jābrauc prom, jābēg no virsū nākošajiem sarkanajiem. Un ne tikai Brunim pašam, arī viņa tuvajiem. Atmiņas par komunistu represijām Latvijā 1941. gadā svaigas, zināms, ka komunisti un viņu pakalpiņi tieši inteliģenci cērt īpaši plaši un nežēlīgi, līdz pat attāliem radiem, nenieka nešķirojot ne pēc vecuma, ne dzimuma. Laikam jau tādēļ pret sievu nesen apņēmušo, pirmdzimto burtiski nupat sagaidījušo un šā iemesla pēc par došanos nezināmajā šaubīgo Kārli tiek vērsta sava veida šantāža, Brunis paziņo: sak, ja nemuksi arī tu un tavējie, palikšu arī es, drošai nāvei šeit nolemtais...

Tomēr dzīve lemj citādi. Ešelonā, kas aizved Lesiņu mantas, pašu Lesiņu tomēr nav. Kārļa sieva Elza ar divriteni gan dodas Kamaldas virzienā, taču vēl ucināmajam dēlēnam, mazliet vairāk nekā gadu vecajam Andrim, pēkšņi sākas vēdera liga, un šis apstāklis aizkavē. Kad Elza ar mazo piebrauc Kamaldai, vilciens jau teju stundu prom. Dilemmas – doties bēgļos citā veidā vai palikt? – atrisinājumu noteic divi apstākļi. Viens – mazais Andris slims, ceļojumu nepārcietīs; otrs – Kārlis palikšanas gadījumā ir drošs represiju kandidāts. Andris teic, ka joprojām spēj iztēloties ainu, kurā māte tēvam teic liktenīgo: "Tu laidies, bet es ar mazo palikšu. Mēs droši vien izkulsimies..." Šādu izšķiršanos noteic, ļoti iespējams, nestabilajos kara gados īstenota gudra piesardzība – Elzai nav bīstamā Lesiņa zīmoga, viņai joprojām ir meitas uzvārds – Jaunbērziņa, un arī mazā Andra dzimšanas apliecībā tēva vārds nav ierakstīts. "Vēlāk pasē arī nebija," piebilst Andris. Un atklāj, ka tikai pēc gadiem četrdesmit uzzinājis par visu šo laiku mātes rūpīgi glabātu slepenībā turētu Kārļa apliecinājumu par paternitāti: "Tas bija stiprs dokuments, vācu laiku pašā sākumā pie notāra sastādīts un notariāli apliecināts. Saturs īsumā apmēram tāds – ja Elzai Jaunbērziņai 1943. gada jūnija vidū piedzimst bērns, tas uzskatāms par manu atvasi..."

Šim dokumentam Andra dzīvē lemts nospēlēt būtisku lomu. Tēvu viņš vaigā tā arī vairs neredz. Taču kad 1984. gadā Edmontonā Kanādā tiek atvērts nesen mirušā ilgus gadus tur dzīvojušā Albertas Univeristātes Lauksaimniecības un meža agrokultūras fakultātes profesora taksonomista un agrīnās gēnu inženierijas speciālista Dr. Karl A. Lesins testaments, tieši šis apliecinājums ļauj Andrim Jaunbērziņam kļūt par oficiālu Kārļa mantinieku (A.J.: "Kanādieši pārvilināja tēvu no pirmās patvēruma zemes Zviedrijas, kur viņš ilgus gadus bija mācībspēks slavenajā Upsalas universitātē..."). Mantojums pieejams ar vienu nosacījumu: dēlam jāpārved un dzimtenē Tirzas kapos jāapbedī tēva pīšļi. Tas arī tiek izdarīts, par spīti tam, ka Latvijā vēl pie varas jau agonējošs, bet joprojām pasaulei visnotaļ slēgts komunistu režīms. Ir zinātāji, kas spriež: Andrim dzelzs priekškara radītos traucēkļus pārvarēt izdevies tādēļ, ka jau tobrīd ļoti daudzi it plašos sabiedrības slāņos – gan ieroču lietu, gan medību, gan sporta un pat varnešu aprindās – respektējuši Jaunbērziņa "Vīrs un vārds!" vērtību un cienījuši viņu kā īstu godavīru.

Lai kā arī būtu, padomija pēc neilga brīža brūk, un Kārļa dēlam atstātais mantojums kļūst par pamatu, uz kura Andris sāk būvēt neatkarību atguvušajā Latvijā pirmo (medību) ieroču un aprīkojuma tirdzniecības uzņēmumu. Vienā vārdā joprojām – "Ieroči". 

Sakņu stīgas

Stop! Godavīrs... Pelnīts respekts... Bet kā? Kur? Un galvenais – kāpēc? Nu nav un nevar taču būt tā, ka dzīvo cilvēks savā nodabā un tad pēkšņi, ne no šā, ne no tā, attopas esam īpaši cienīts un godāts. Reālā dzīve nav interneta vide, kur iluzoru slavu iemanto sevi safilmējis izveicīgs pakaļas tricinātājs vai kārtējā pašiņstulbinga izgudrotāji.

Tādēļ neatliek nekas cits, kā vēlreiz atgriezties krietni senā pagātnē, lai lūkotu pēc saknēm, no kurām Andra godavīra slavai "kājas aug". Sakņu atrašanās vieta zināma – tā pati Gulbene, kurā pēc kara beigām mīt Jaunbērziņu Elza un viņas mazais Andris. Īstas drošības nav. "Mamma strādāja pilsētā, es dzīvojos pa laukiem, kilometrus 10 no Gulbenes. Un var teikt, ka tikai nejaušība paglāba mani no izvešanas četrdesmit devītajā gadā – tici vai ne, bet to dienu atceros... 25. marts, esmu pie tantes kaimiņos, un pēkšņi vienā brīdī viņa mani tā kā stumj meža virzienā un mudina: "Andri, mūc, mūc!..." Un balsij ir tāda pieskaņa, ka daudz nedomādams mūku arī. Aizskrienu Gulbenes virzienā, ticis līdz mežam, nostājos aiz eglītes, pagriežos... un vēroju, un redzu, kā no tām mājām cilvēkus aizved. Visus aizved, nevienu neatstāj..."

Var aši izrēķināt, ka Andris tobrīd ir sešgadīgs skolas sola kandidāts. Un ka nākamās epizodes, kas piešķir pamatkrāsas viņa mūžam, būs no skolas gadiem.

Pamatskola. Vidusskola. Andris prāto, ka ceļš, kas diendienā no viņa laukiem mērots līdz skolai Gulbenē, varētu būt licis pamatu vēlākajām šaušanas prasmēm: "Par mežu un medībām tai laikā nepavisam nesapņoju, bet tā nu bija, ka kādus trīs no desmit "skolas ceļa" kilometriem nācās iet pa dzelzceļu, kam abās pusēs purvs. Ko dara puika, lai īsinātu laiku? Protams, ņem uzbēruma akmeņus un mētā. Pa mērķiem – ciņiem u.tml. – purvā. Un, vispār, tas ceļš laikam arī bija tas, kas uz sportu pavilka. Padomā pats: vasarā – kājām, ziemā – uz slēpēm, arī slidām..."

Nuja, tieši sports ir tas, kas no Andrīša sāk veidot Lielo Andri. Tā dēvētā DOSAAF (abreviatūra no padomjlaiku militarizētas "sabiedriskas" sporta organizācijas nosaukuma krievu valodā – D.P.) sistēma, kur Jaunbērziņam panākumi trīscīņā – granātas mešana plus šaušana, plus slēpošana. Pirmais diploms pirmajās šaušanas sacensībās tiek izcīnīts, kad Andris mācās 7. klasē. Pirmais treneris – vietējais dosaafietis Sauļuks. Kā gandrīz neticams pretmets mītiem par padomijas laiku histērisko piesardzību jebkādos jautājumos, kas saistīti ar ieročiem potenciālo komunisma cēlāju – vienkāršo pilsoņu rokās, skan Andra stāsts par viņa vasarām vidusskolas laikos. Un par pirmo gadījumu, kad izpaudies fenomens – ļaudis, iespējams, gluži intuitīvi, jūt – Jaunbērziņam var uzticēties. Pats viņš to apraksta šādi:

"Sauļukam bailes lielā brīvlaika laikā glabāt ieročus skolā. Var taču nozagt!

– Andri, tev lauku māja, ņem pie sevis un uzpasē!

Un tā nu es visos vidusskolas gados visās brīvlaiku vasarās visas tās skolas mazkalibrenes pie sevis arī glabāju. Zem gultas. Un saprotams, ka pilnīgi dīkā jau viņas tur negulēja. Patronu netrūka, es un citi puikas labi satrenējāmies – čiekurus no egļu galotnēm ar masenēm sitot. Tāpēc var diezgan droši teikt, ka pirmos īstos praktiskās šaušanas pamatus esmu apguvis pašmācības ceļā..."

Kad vidusskolas laiks tuvojas noslēgumam, Jaunbērziņam lielais mērķis skaidrs – tak jau sports. Bet ne šaušana. Velo! Tiek uzlikts personīgais treniņu mērķis – gadā 10 tūkstoši km uz riteņa gadā. Katru dienu – vismaz simts. Pa lauku grantenēm, ziema vai vasara. Ziemā, kad ledus un sniegs un ritenis slīd, tiek izgudrota šipene – čaļi izlaiž no riepas gaisu, uzliek pa perimetru atbilstošā garumā sastiķētu velosipēda ķēdes loku, riepu atkal piepumpē un – paskat! – radžots velorīks minētā desmittūkstošu limita sasniegšanai gatavs. Kas zina, varbūt šis izgudrojums ir viens no pirmajiem pierādījumiem vēlākajai aksiomai – Andrim piemīt arī visnotaļ ievērojamas praktiskās domāšanas spējas un apskaužama prasme atrast izeju no grūtām situācijām tehnikas (un ne tikai) jomā...

Šaut! Šaut! Šaut!

Viņgadsimta sešdesmito gadu pats sākums. Negadījums, lecot ar slēpēm no tramplīna. Gūtā muguras trauma, Andra paša vārdiem runājot, "liek teikt ardievas jebkādiem sapņiem par sporta veidiem, kur jāskrien, jālec vai jāmin pedāļus". Ardievas tiek teiktas arī Gulbenei, jo izglītošanos nolemts turpināt 5. tehniskajā skolā Rīgā. Svarīgi, ka apgūstamā profesija (A.J.: "Sakarnieks, telefonists...") paver darba iespējas jau skološanās laikā, un tas ir ļoti nepieciešams, jo lauku jaunieša rocība ir knapa. Te laikam jāpiebilst, ka šī ir un paliek pēdējā Andra "līdz galam noturētā skola", šodien viņš smej: "Esmu ļoti bagāts ar trim nepabeigtām augstākajām izglītībām: Ļeņingradas Sakaru institūta Rīgas filiālē, Politehniskajā institūtā un Fizkultūras institūtā." Un piebilst, ka ir cauruncaur praktiķis, kas allaž vairāk paļaujas uz personīgajā pieredzē balstītām zināšanām: "Tam, kam esi pats gājis cauri, pats izpētījis un izdomājis, manuprāt, ir lielāka vērtība. Jā, godkārīgs arī esmu, maksimālists arī – bāžu degunu, kur vien varu iebāzt! Lai uzzinātu."

Te, šķiet, īstā vieta laika ziņā prāvam pārlecienam Jaunbērziņa biogrāfijā. Jo ieročnieka un medībnieka nopelnu stāstam mazāk svarīgi tie pakāpieni, kas pārvarēti, lai kļūtu par visā padomijā atzītu šaušanas sporta treneri un ieroču speciālistu. Par tādu vīru, kurš, neraugoties uz specializētas augstākās izglītības trūkumu, izņēmuma kārtā tiek pieņemts tā dēvētajos Augstākajos treneru kursos Maskavā un it droši jūtas arī PSRS olimpiskās šāvēju komandas aprindās. Der vien īsi iezīmēt šā garā ceļa, kas ilgst no aptuveni 1963. līdz 1975. gadam, aprises:

# amatskola un DOSAAF šaušanas klubs Rīgā, pirmie profesionālie treniņi un treneris, pirmās sporta klases līmenis;

# atgriešanās Gulbenē tālruņcentrāles priekšnieka amatā, intensīvi šaušanas treniņi pašam un pirmie audzēkņi šaušanas sportā (A.J.: "Izveidojās laba komanda, sākām līst ārā uz sacensībām Latvijā un cituviet un arī uzvarēt. Laikam jau tieši tai laikā sapratu, ka varu, ka man padodas kādam kaut ko labi iemācīt...");

# pilnīga pievēršanās šaušanas sportam, trenera ložu šaušanā amats sporta skolā Gulbenē, Rasma Vaska – pirmā Jaunbērziņa audzēkne, kas iegūst titulu "sporta meistars". Ļoti būtiski – "līšana ārā" šai laikā nozīmē arī to, ka Andrim, regulāri dodoties uz sacensībām visā varenplašajā, izdodas personiski iepazīties ar daudziem izciliem tā laika PSRS šāvējiem, treneriem, ieročmeistariem, "ieroču literatūras" autoriem utt. Šais attiecībās gūtais kļūst par viņa "īstās augstākās izglītības" ieročlietās pamatu.

1975. gads. Andra Gulbenes ēras beigas. Nogruntēšanās Talsos. Savu daļu šim it radikālajam lēcienam piemet veselības apsvērumi (ārsts ieteic "pamainīt klimatu"), savu tiesu – praktiski apsvērumi (tiek piesolīts plašāks dzīvoklis), taču noteicošais ir un paliek šai Kurzemes pilsētā līdz tam strādājušā ievērojamā trenera Antona Kivlenieka (viņa audzēkne ir arī slavenā ložu šāvēja, vairākkārtēja PSRS, Eiropas un pasaules čempione un rekordiste talsēniete Baiba Zariņa-Berklava) pārcelšanās uz citu darba vietu un vēlme, Andra vārdiem runājot, "atstāt kārtīgu cilvēku savā vietā". Par šo cilvēku kļūst Jaunbērziņš.

"Talsos tolaik sports bija augstā līmenī. Zēnus paņēma basketbols, es sāku trenēt to, kas palika pāri – meitenes. Uzreiz bija arī rezultāti. Dažu mēnešu laikā tikām līdz 2. sporta klasei. Gulbenē biju jau izgājis cauri savu kļūdu periodam, tāpēc Talsos zināju, ko un kā darīt. Rezultāts? Drīz pie manis sāka nākt trenēties nevis tie, kas palika pāri, bet tie, kas patiesi gribēja iemācīties šaut."

Šai laikā šos savus audzēkņus Jaunbērziņš pasācis dēvēt par balderiem. Mērķtiecības, vēlēšanās pilnveidoties un uzvarēt dēļ. No katriem 10 kārtējā treniņgrupā esošajiem audzēkņiem "tā vidēji, parasti atkrita divi, kādi seši kļuva par sporta meistariem, bet 1–2 – par starptautiskās klases meistariem".

Šai laikā sagatavotie balderi tiek formāli "atdoti" tā laika sporta biedrībām ("Vārpa", "Daugava" utt.), bet reāli turpina trenēties pie Jaunbērziņa. Taču pati nozīmīgākā šā posma vērtība, Andraprāt, "bija tas, ka man izdevās izdevās pamudināt audzēkņus uz skološanos". "Daudzus pierunāju mācīties: vidusskolās, tehnikumos, augstskolās. Arī trenerim vieglāk: jo audzēknis gudrāks, jo labāk var ar viņu strādāt."

Patlaban daudzi no Andra tālaika audzēkņiem ir tas spēks, kas palīdz turēt līmenī Latvijas medniecības "kanti" ieroču un šaušanas jautājumos. Īpaši labi šis speciālistu zvaigznājs izgaismojas brīdī, kad Jaunbērziņš 2013. gadā svin savu 70. gadskārtu – nāk sveicējs pēc sveicēja, teic paldiesvārdus Trenerim, un tev, vērotājam no malas, atliek tikai domās atķeksēt visai mednieksabiedrībai mūsdienās nozīmīgos uzvārdus: paskat, Ralle; paskat, Čače, paskat...  

Medību virzienā

Jā, te nu beidzot stāstam par Jaunbērziņa īpašajiem nopelniem medību jomā pirmo reizi izdodas piekabināt vārdu "medības". Līdz tam mūsu sarunā viņš jau vairākas reizes pamanījies iestarpināt apmēram šādu teikumu: "Bet par medībām man toreiz nekādas saprašanas nebija, nevienu mednieku arī nepazinu..."

Talsos viss sāk mainīties. Ap 1978. gadu popularitātes apogejam Latvijā pamazām tuvojas šaušana pa "skrejošo mežacūku", un Jaunbērziņš bez liekas kautrības atzīst: "Tobrīd ne bez manas līdzdalības, sadarbībā ar slaveno [Ludi] Dimiņu šī disciplīna pārtapa tādā nopietnā sporta veidā. Tieši tolaik tapa tā dēvētā Dimiņa lode, šāvēji plaši sāka izmantot 32. kalibra ieročus un tā tālāk..."

Vērtīga laikazīme – 1980. gadā izsniegta apliecība, ko līdzīgo vidū izceļ ieraksts "Nr. 1". Šis oficiālais dokuments liecina, ka Jaunbērziņš ir pirmais vīrs Latvijā, kurš sasniedzis sporta meistara līmeni jaunajā sporta veidā – medību šaušanā. Reiz pievērsies dokumentu lietām, Andris no sava arhīva izceļ vēl vienu apliecību, kas izdota 1989. gadā un vēsta, ka Jaunbērziņam piešķirts LPSR Nopelniem bagātā trenera goda nosaukums: "Šis dokuments ir augstākās sporta izglītības diploma vērtē..." Kopš 80. gadu vidus pamazām sākušas pierimt Andra paša sportiskās aktivitātes ložu šaušanas disciplīnā: "Kad mani audzēkņi sāka mani apšaut, pats sev pateicu – pietiek! Un sāku vairāk uzmanības pievērst medību šaušanai, "skrejošajai mežacūkai" 35 metros. Un tad..."

Godīga atzīšanās: medniekos Andris burtiski piespiests iestāties. Talsu puse izsenis slavena ar medību vīriem, daudz, dikti daudz tur viņu, pagalam kaislīgu. Un tad jau kādā brīdī neizbēgams kļūst "mājiens ar mietu" puskolēģa virzienā. Sak, kā tad tā – tu, brāl, esi lielisks šaušanas treneris, izcils šāvējs medību disciplīnā, bet mednieks – ne un ne. Laiks beidzot sākt... Tālāk viss noticis pagalam vienkārši: "1978. gadā kolēģi šāvēji un mednieki Leons Supjevs un Adrians Ģērmanis uzrakstīja galvojumu, lai es tiktu uzņemts medniekos un Talsu MRS mednieku kolektīvā. Teorijas eksāmenu man pat nelika kārtot, uz šaušanu gan bija jāiet. Kā tagad atceros to reizi. Eksāmens – 10 šāvieni pa "skrejošo cūku" 35 metros, jāsašauj vismaz 30 punkti. Citi vīri šauj un šauj, cūka uz priekšu un atpakaļ skraida, beidzot pienāk arī mana kārta. Viens šāviens, otrs, trešais, gaidu nākamo, bet cūka nezin kādēļ vairs neskrien. Nesaprotu – kāpēc? Kas? Varbūt esmu kaut ko nepareizi izdarījis?! Nē, izrādās, eksāmens jau nokārtots – visi trīs šāvieni desmitniekā! Pēc tam tūdaļ iekļāvos arī Talsu puses medību sporta šaušanas komandā, ātri vien izpildīju sporta meistara normatīvu, un tūdaļ sākās arī medības, bet par to – par pirmo medību reizi – ir īpašs stāsts..." 

Medībās

2017. gada sākumā, kad risinās šī intervija, kad Jaunbērziņš nu jau labu laiku ir mednieku kursu "īpašnieks" un pasniedzējs un kad – beigu beigās – viņa paša medību pieredze tūdaļ pārkāps četrdesmit atliku likām izmedītu sezonu robežu... Jā, šai brīdī Andris prāto, ka "tādu glupu, kāds biju toreiz, mani medīšanai pat tuvumā nedrīkstēja laist". Un piebilst, ka tieši tādēļ savas pirmās medību reizes pieredzi – kā negatīvu piemēru a la "Tā nedrīkst notikt!" – parasti izmanto paša vadītajos jaunmednieku kursos.

Jo toreiz, pirmajās dzinējmedībās 1978. gada rudenī Talsu MRS kolektīva platībās, viss risinājies šādi...

"Noliek mani uz atpēdām. Instruktāžā pateikts: tev pirmās medības, šauj pa jebko, kas nāk. Un nāk arī – čip, čip, čip – tāds radījums ar baltām kājām. Notēmēju, un – tankš! Radījums aizskrien, pazūd mežā. Stāvu. Jo arī tas man pieteikts – no vietas nedrīkst izkustēties. Piebrauc pārējie, klāt arī medību vadītājs.

– Šāviens bija?

– Bija.

– Kas tur bija? Pa ko šāvi?

– Nu, bija tāds viens ar baltām kājām!

– Kur šāvi?

– Tur šāvu.

Labs ir, aizies apskatīties. Jā, ir, šāviens bijis trāpīgs, aļņu bullēns guļ. Precīzāk – vīri man paskaidro, ka tas, ko esmu nomedījis – tas, ar tām baltajām kājām, ir alnis. Goda vārds, es tobrīd tiešām biju pilnīgs nezinītis! Nepazinu alni, nepazinu briedi, nepazinu stirnu! Nu, saki, vai tādu aunu drīkst laist medībās?!..."

Vienlaikus Andris prāto, ka, iespējams, tieši šī blamāža pirmajā jaktē likusi iespringt uzreiz, nevis tā palēnām medību būšanās ienirt. Un ka viņam tas no laika gala raksturīgs – ja prātā noskan tāds īpatnējs klikšķis ("Ahā, te tev kaut kas acīmredzami pietrūkst! Tu šito nezini!"), tad pēc iespējas ātrāk jācenšas zināšanu bada sajūtu remdēt un robus praktiskajās prasmēs aizlāpīt. Šī tieksme savukārt it bieži nes līdzi arī azartu pilnībā, līdz pat matu galiņiem iegremdēties jaunatklājamās štelles dzīlēs. Tieši tā noticis arī medību ziņā:

"Kad bija iekodies tai medību ābolā, garša parādījās. Pirmajos četros gados: 12 staltbrieži medaļnieki (jāteic – tagad, ar pašreizējām zināšanām, vairākus no viņiem nebūtu ņēmis). Visi – nomedīti ar gludstobra ieroci, visi – ar pieiešanu. Azarts! Mežā pat taciņas, pa kurām varētu bullim pieiet, visas iepriekš pašrocīgi noslaucītas, attīrītas, lai nekas negrab, nelūst, nečab. Pirms rīta gaismas mežā, bet pulksten 8 – kā nagla klāt treniņnodarbībās sporta skolā. Tiesa, gadījās, ka uz treniņiem ierados bez kurpēm – tās, vienās zeķēs briedim piezogoties, bija kaut kur mežā pamestas."

Vienlaikus ar ļaušanos medību kaislei, notiek intensīva pašmācība medību zintīs: ko drīkst, ko nedrīkst, kā drīkst, kā nedrīkst? Andris uzskaita savus skolotājus šai kārtējā skološanās laikā: Ojārs Dūnis, Alfrēds Turkopulis, Valdis Ceruks un Guntis Strēlis. Jau pieminētais Adrians Ģērmanis palīdzējis ar padomu trofeju novērtēšanas (tātad – selektīvu medību) jautājumos. "Un beigās bija tā, ka citi nevarēja nomedīt, bet es varēju. Biju iemācījies. Centos, pūlējos, strauji mācījos. Visa pamatā – mans mūžīgais maksimālisms un sava tiesa godkāres..."

Tagad, mudināts pavērtēt savas medību ierašas gadu griezumā, viņš  izceļ gaidi: "Jā, tieši gaide ir vislabākā! Vari paskatīties, papriecāties. Izvērtēt. Patlaban dzinējmedībās, ja nu gluži nāk virsū, vien kādu gotiņu nomedīju. Protams, ja nāktu bullis, un būtu "zelts" vai "interesants" – tad jā. Bet tā – pamatā gaide. Melnie, bebri, lapsas, jenotsuņi – tie ir mani galvenie medījumi pašlaik un te. Vismaz reizi nedēļā."

Jāpaskaidro, ka "pašlaik un te" nozīmē Andra pašreizējā "individuālā" medību kluba platības Talsu pusē. "Individuālais" savukārt atšifrējams šādi – platības apsaimnieko uzņēmums "Jaunbērziņš", ikdienas medītājos ir Andris un viņa dēls, bet reizumis – reizi vai dažas reizes sezonā – tiek sarīkota kāda lielāka jakte, uz kuru Jaunbērziņš parasti aicina tādus medniekus, ko droši var dēvēt par draugiem vai ilgos gados rūdītiem lieliskiem cīņubiedriem. Atklājot šīs mūsdienu medību nianses, viņš rimti spriež, ka "manos tuvu astoņdesmit jelkāda skriešana un jārēšanās vairs galīgi nav nepieciešama". Sak, gana daudz jau gūts, tagad vairāk tīk vienkārši pavērot, papētīt – kas un kā. "Dzīties pēc medījuma par katru cenu – pavisam lieki. Mūža medījums? Mūža trofeja? Tādas laikam nav. Precīzāk – nevaru nosaukt kādu vienu, īpašu. Varbūt nevaru tādēļ, ka tad, kad medīju intensīvi, vēl nepratu pienācīgi novērtēt un godāt tos savus "zeltus"..."

Jaunbērziņam joprojām nav sava lūša. Neesot laimējies. Neesot apstākļi sakrituši. Gadījies, ka jaunie noskrējuši, ka mežkungs nav ļāvis šaut u.tml. Lāča arī nav. Kaut uz lāču medībām braukts vairākkārt, un reiz Arhangeļskā lācis "uz diviem metriem" pienācis, pa pekaini šauts nav. "Vienkārši negribēju! Izbaudījis to satraukumu biju, un man ar to pietika..." Kas zina, varbūt tieši tādēļ Andris īpaši neiegrimst stāstos par medīšanas reizēm Āfrikā un Vācijā – kas bijis tas izbijis, pamēģināts ir, sajusts ir, bet... "Briežu baurs ir un paliek vislabākais un skaistākais, un tas ir tepat pie mums Kurzemē. Kad tu binoklī, galvu īpaši negrozot, vienlaikus redzi septiņus divpadsmitniekus vai četrpadsmitniekus, nu, kur kas vēl labāks var būt?!" sajūsminās Andris. 

"Ieroči"

Viss. Aplis noiets, un sižets beidzot var atgriezties laikos, kad padomija jau brūk un stāsta varonis sāk ceļu uz savu ieroču un aprīkojuma tirdzniecības uzņēmumu. Pirmo neatkarību atguvušajā Latvijā.

Taču vispirms ir Gorbijs un kooperatīvu laiki. Kad pavērtas durvis privātai iniciatīvai, Andris dibina iestādījumu "Talsu šaušanas sporta klubs", kas "perestroikas gaismā" pamanās iegūt tiesības nodarboties ar ieroču sagādi un darījumiem PSRS mērogā. Galvenais virziens tobrīd – vītņstobru deficīta likvidēšana Latvijā. Tiek gādāti kvalitatīvi sporta ieroči: Mednieku un makšķernieku biedrībai, sporta biedrībām, mežiniekiem utt.

Jaunbērziņš: "Mans trenera un šāvēja mūžs bija ļāvis iedibināt labus kontaktus Krievijā. Izveidojām to klubu, dabūjām visas atļaujas un sākām "caur Maskavu" gādāt Latvijas šāvējiem un medniekiem kvalitatīvas sporta karabīnes – "Rekord" 7,62x53, ko varēja izmantot arī medībām. Ievedām diezgan daudz."

Viens no efektīgākajiem darījumiem šai jomā šais laikos – Jaunbērziņam izdodas "nocelt" un uz Latviju atvest sākotnēji PSRS olimpiskās izlases šāvēju vajadzībām paredzētos ieročus: "Visus piecus "Rekordus", kas tika radīti olimpiešiem. Visi nonāca Talsos. Izcili ieroči: izkliede 10 sērijās 300 m – 3 cm diametrā. Tieši ar šādu plintīti savulaik izšāvu Latvijas rekordu: 300 metros pistoles mērķī – 194 (bet varbūt – 196?) punkti no 200. Ilgus gadus rekords turējās, vien pirms gadiem pieciem tika pārsists..."

Šai laikā Andris pamanās pielipt arī padomijas izlases sportistiem un treneriem viņu braucienos uz ārzemēm. Tiesa, šāda neformāla "līdzi braukāšana" ir par personīgajiem līdzekļiem, taču ieguvums tēriņus atsver pilnībā: Jaunbērziņš iepazīst daudzus vēlākos sava uzņēmuma ārzemju partnerus – pasaulslavenu ieročbūves uzņēmumu pārstāvjus, ieročmeistarus visā Eiropā. Šo rindu autoram, nudien, nav zināms, ar kādiem paņēmieniem Andrim izdodas grandus savaldzināt, ir vien aizdomas, ka arī tur, Rietumos, sākotnēji nostrādājis viņa personības godvīriskais šarms, ko pēcāk, sākot praktisku sadarbību ar Vecās Eiropas slavenajiem ieročniekiem, pilnībā apstiprinājis viņa simtprocentīgais "Vīrs un vārds!"

Solis tālāk. Latvija atgūst neatkarību. Tiek izveidots "Jaunbērziņa individuālais uzņēmums "Ieroči"", kas vēlāk pārtop SIA "Ieroči" ar patlaban plašāko veikalu tīklu Latvijā. Tiem, kas krāj faktus ar īpaša zīmīguma pieskaņu, patiks šis:  IU "Ieroči" ir atjaunotās Latvijas valsts vēsturē pats pirmais uzņēmums, kas iegūst ieroču tirdzniecības licenci. Tā arī rakstīts šai dokumentā – "Licence nr. 1." Pats Andris šo posmu dzīvē vērtē piezemēti: "Laiki un iekārtas mainījās, sports "beidzās" – sistēma bruka, naudiņas nebija, trenera gaitas nācās beigt. Ko tālāk darīt? Daudzmaz skaidrs: pazīstu partnerus Rietumu tirgū, arī Austrumos viss zināms un pazīstams. Nu, protams, medību ieroču tirdzniecība... Sākumā pat it kā pieteicās daži investori. Taču neviens no viņiem miljonu nesolīja, un es beigās izdomāju – citiem nekalpošu, tikai sev. Un tā viss sākās..." 

Latvijai

Mūsu valsts simtgadei tuvojoties, tā vien šķiet, ka šis stāsts nedrīkst doties tautiņās bez kādas epizodes, kas risinās laikā, kad tauta vēl vareni mītiņo un ir gatava "Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!", kad deputāti vēl elpēeser Augstākajā Padomē tikko nobalsojuši par ceļu uz neatkarību; kad Vecrīgā kūp barikāžu ugunskuri... Un kad paralēli visam šim pacēlumam Latvijā aizvien brīdinošāki un nekaunīgāki kļūst labi bruņoti impērisko ideju aizstāvji, kad šeit teju aiz katras desmitās krūmu skupsnas vēl vīd padomju armijas kazarmas ar visām no tā izrietošajām sekām...

Šādos apstākļos, aiz šā publiskā ikvienam labi redzamā priekškara pamazām sāk darboties pirmā mūsu pašu valdība, top pirmās mūsu pašu valsts spēka struktūras. Un tur – valdībā un struktūrās – ikvienam skaidrs, ka atjaunotajai (nē, vēl tikai topošajai!) Latvijas valstij kā ēst nepieciešami rīki pašaizsardzībai. Ieroči, vienvārdsakot. Kur dabūt? Pie PSRS oficiāļiem griezties – muļķa cerība, viņi drīzāk letiņiem kā lielvalsts nodevējiem skalpu noplēsīs, nevis kādu stobru pārdos. Darījumi ar kriminālajām aprindām, kas tolaik braši šiverē brūkošās lielvalsts ieročbūves un militārajās aizkulisēs, tobrīd vēl jaunavīgi tiklās valsts godam un, iespējams, tādiem pašiem valstsvīriem nav pieņemami. Ko darīt?!

Šai situācijā izrādās, ka Jaunbērziņš ir faktiski vienīgais, kas uzņemas šaujamos sagādāt. Viņš pārzina legālo ieroču pasauli Krievijā, viņš pazīst un ir labās personiskās attiecībās ar ieroču būvniekiem austrumu kaimiņa rūpnīcās, un viņā ir arī gana daudz uzņēmības, lai spētu izstrādāt un īstenot plaša mēroga sagādes operāciju. Netrūkst arī drosmes, ko papildina spēja izvērtēt un uzņemties risku.

Jaunbērziņš vienbrīd teic, ka tā – kopā ar jaunās Latvijas valsts tālaika spices večiem pastrādātā – bijusi lielākā avantūra viņa mūžā. Man savukārt, šai stāstā klausoties, vispirms rodas aizdomas, ka tagad, 21. gadsimta pārmēru politkorektajā Latvijā, kaut kas tāds nevarētu notikt. Un diezin vai šodien arī atradīsies kāds prātnieks valsts ļaužu aprindās, kurš būs gatavs pilnīgi godīgi izvērtēt – kāpēc toreiz bija iespējams darīt ātri un drosmīgi, bet tagad katram lēmumam lemts peldēt cauri katikaikautkasnenotiek drebelīguma jūrai. Kas zina... Jaunbērziņš prāto, ka tālaika valstsvīriem "varbūt bija stiprākas iekšas" jeb lielāka drosme pieņemt lēmumus valsts labā, bet varbūt vienkārši – situācija bija tāda, ka citādi nevarēja...

Lai kā arī bijis, Andra stāstītais liecina, ka tobrīd izdevies izkārtot neticamu tiešas maiņas darījumu starp valstij vēl piederošo VEF Latvijā un Iževskas ieroču rūpnīcu Krievijā. Krievi savām vajadzībām – rūpnīcas darbinieku tālruņsarunu kontrolei (A.J: "Tas viņiem bija patiesi nepieciešams, kriminālā pasaule savus tīklus Krievijā, tai skaitā ieroču ražotnēs, tobrīd bija izpletusi neticamā mērogā...") ieguva vefiņa ražotās tāklruņsakaru centrāles "Kvant", bet Latvija – ieročus.

Pilns stāsts par to, kā viss risinājies, būs pārāk garš šim rakstam, tādēļ jāaprobežojas ar īsiem paskaidrojumiem, kas raksturo šīs rebes atmosfēru. Piemēram, darījums ir slēpjams no oficiālām PSRS iestādēm, tādēļ pārvadājumus nākas maskēt. Šai nolūkā vairākām letiņu fūrēm tiek piešķirtas būtībā viltotas numurzīmes un "papīri", kas neļauj tās saistīt ar buntavniecisko Latviju. Kravas ceļā eskortē pats Jaunbērziņš un vēl daži uzticami drosminieki, kuri visi lieliski apzinās, ka atklāšanas vai citas kļūmes gadījumā viņi var iekļūt "nelielā, bet reālā kariņā", kurā draudi cilvēka pagalam trauslajai dzīvībai ir pilnīgi reāli.

"Uz Iževsku vedām centrāles, atpakaļ – Margoļina, Makarova sistēmas ieročus. Kopumā veicām kādas sešas riskantas tūres," rezumē Jaunbērziņš. Un grodi apstāsta, ka lielākais gandarījums un atvieglojums katrā veduma reizē bijis tad, kad fūres – tādas lielas, noslēpumainas – sava ceļa galā caur vārtrūmi no Tērbatas ielas puses lēnītiņām ieripinājušās Latvijas Ministru kabineta ēkas iekšpagalmā. Un, ja nu kas, Jaunbērziņa kontā ierakstāma arī pirmo "īsti savu" ieroču piegāde tikko dibinātajai Zemessardzei...

No 1 līdz 25

Visu tālāko jau var uzskatīt par ikdienu atdzimušajā kapitālismā. SIA "Ieroči": tirdzniecība, ieroču remonts. Talsos. Filiāles – cita pēc citas – visā Latvijā: Liepājā, Venstspilī, Kuldīgā, Dobelē, Balvos, Daugavpilī, Limbažos. Un Rīgā, kur 2017. gadā – uzņēmuma 25 gadu jubilejā – beidzot tiek iekarots pats pilsētas centrs (līdz tam "Ieroču" Rīga ir tālīna Pārdaugava, Daugavgrīvas iela). Uzņēmuma īpašā rozīnīte ir remontdarbnīca, kam pamati salūkoti jau aprakstītajā perestroikas laikā – Andris stāsta, ka tolaik Krievijas rūpnīcās burtiski mētājušies augstvērtīgi čehu un indiešu ražojuma darbgaldi, kas izrādījušie rūpnīcu apjomiem pārāk mazražīgi. 2009. gada septembrī žurnāla MMD lappusēs secināts: "Kas gigantam neder, tas nelielam uzņēmumam pašā laikā. Darbgaldus no krieviem izdodas atpirkt un pārvest uz Talsiem." Un vēl, par Andra izlolotajiem meistariem darbnīcā: "(..) metālapstrādes ziņā viņi var izdarīt ja ne visu, tad gandrīz visu. Vienīgi stobrus paši neurbj un kopā nelodē. Teorētiski darbnīca varētu nodarboties kaut ar ieroču ražošanu sīkās sērijās, taču ieroču remonta licence šādu iespēju neparedz. Pārējo – lūgtum!" Un ja nu kāds galīgi negrib ticēt tikko citētajam, šo rindu autors ir gatavs ar zvērestu apliecināt, ka MMD vairāk nekā 25 gadus ilgajā mūžā neskaitāmas reizes ir personīgi devis Jaunbērziņa tālruņa numuru medniekiem, kam kāda liksta ar plinti gadījusies – devis tādēļ, ka vaicātāji pieprasījuši tikai un vienīgi Talsu ieročnieka koordinātes. Kāpēc? "Tāpēc, ka tur tiešām zina, ko dara. Un ka Jaunbērziņa vārdam ir svars – ja viņš apsola, tad būs! Vīrs un vārds!"

Nu jau labs laiks pagājis, kopš Andris pats ar "Ieročiem" vairs nav oficiāli saistāms. Uzņēmums nodots meitas Ilzes [Čakles] pārziņā. Andris teic: "Kad redzēju, ka viņai sāk aizvien labāk izdoties, gāju malā. Taču joprojām, ja vajag, šo to palīdzu."

Filozofija

Pamazām sāku nojaust, ka, iespējams, viena no interesantākajām (būtiskākajām?) īpašībām, kas radījusi Jaunbērziņa godavīra slavu plašās aprindās, ir tieši šī viņa treneriskā spēja neuzkrītoši attālināties, paiet malā, kad pamats ielikts vai izvirzītais mērķis sasniegts. Tālākais uzticams citiem darītājiem – ceļš iemīts, droši zināms, ka aizsāktais turpināsies. To apliecina arī Andra prātojumi par šaušanas sacensībām medniekiem, tai skaitā par "MMD kausiem", kuru pirmo reizi 1998. gadā bez šaubīšanās var droši saukt par Jaunbērziņa Veni vidi vici (pārliekot latviešu mēlē: atnācu, ieraudzīju, uzvarēju). Tagad izrādās, ka ne jau kāre pēc uzvaras triumfa bijis iemesls, kādēļ Andris izdomājis kuplināt mednieku žurnāla rīkotās sacensības:

"Ar medniekiem ir tā. Vari runāt, runāt, mēģināt vārdos pierādīt, bet viņš tev netic. Vai neklausās. Tieši tādēļ savulaik devos uz "Kausiem" –  lai praksē parādītu un pierādītu tiem pretim runātājiem un neklausītājiem, ka jādara tā un šitā. Uzvarot abās disciplīnās, tiku to izdarījis. Biju pierādījis: ir tā, un citādi nav! Un viss. Tiem, kas pirms tam bija lekušies katrs ar savu teoriju, nu bija mutes ciet – ahā, ja Jaunbērziņš var to izdarīt, tad taisnība ir viņam! Kad tas bija izdarīts, daudz vairs nedomāju, gāju malā – lai uzvaras prieks tiek citiem."

Šobrīd, mudināts uzzīmēt pašam sava portreta skici, Andris aizdomājas gluži kā savulaik viens no mūsu valsts prezidentiem: "Kas es esmu?!... Ieroču tirgotājs – jā. Sportists – jā. Un – arī mācītājs. Precīzāk – apmācītājs. Apmācītājs amatā. Pašlaik vairāk tieši tas. Daudzi man prasa – ko tu ņemies? Kāpēc nepiestāj? Es atbildu – man patīk radīt..."

Patlaban Jaunbērziņa jājamzirdziņš viņa svaigākā radītā "bērna" – SIA "Jaunbērziņš" – paspārnē ir jauno mednieku apmācība. Andris 2017. gadā teic: "Tas ir galvenais, tas ir ļoti svarīgi. Kādu medību pamatdomu lieku audzēkņos? Pirmkārt, teorija jāzina, priekšstatam jābūt, lai nav tā kā man manu medību gaitu sākumā. Bet... Ar teoriju vien zvēru no meža laukā dabūt nevar. Viņam ir jātrāpa. Un tas ir "otrkārt" un arī galvenokārt – šaušana! Nevis precīza, bet pareiza! Kā notiek daudzās mednieku skolās Latvijā? Teoriju spiež, bet praktisko neiedod. Es saviem audzēkņiem tieši to mēģinu "iedzīt galvā", manā skolā ikviens iziet intensīvu pamatprogrammu šaušanā. Audzēkņi tiek nodarbināti tā, ka reizēm kājas vai rokas dreb (ir tādi īpaši treniņpaņēmieni, ar kuru palīdzību var likt apzināties kļūdas), ejam no vienkāršā uz sarežģīto, un beigās man ir pārliecība, ka viņi medīs pareizi, velti dzīvniekus nesavainos."

Pirms turpināt par Andri viņa mednieku skolā, der vēlreiz atgriezties pagātnē, kad Jaunbērziņš nesen pievienojies mednieku pulkam. Tālaika medību viena no iezīmēm – sak, ja neesi bijis Lubānā uz pīlēm, neesi mednieka vārda cienīgs. Apmēram tā. Tālab arī Jaunbērziņam klājies pierakstīties šais Latgales ūdeņos. Un tur izrādījies, ka šis ir viens medību veids, kas nepavisam nepadodas. Precīzāk – nepatīk, tādēļ arī sasniegumu nav. Viegli sameklēt paralēles: Lielo Andri sporta šaušanā absolūti nesaista lidojošo mērķu disciplīnas, tādēļ arī putnu medībās...

"Toreiz Lubānā man bija rekords – 100 šāvieni, bet nevienas pīles. Šāvu kā pa "skrejošo cūku", man neviens nebija pateicis, kā un cik nopietni jāņem lidojošai pīlei priekšā. Un vispār – kā gan es drīkstu mērķim garām tēmēt!? Līdz ar to viss. Nepaņēma mani šis medību veids. Nepatika. Netrāpīju, neuzvilkos. Laikam jau ar mani ir tā – ja sākumā panākumu nav, arī tālāka interese zūd."

Uz šīs atziņas balstās arī Jaunbērziņa filozofija, ko viņš tagad cenšas nodot audzēkņiem savā mednieku skolā: "Šāviens – tā nav tikai praktiskā, precizitātes lieta. Tur ir klāt arī prāts un emocijas. Spriežu pēc sevis – kā man savulaik tais pīļu medībās gāja?... Un ar tevi, jaunais medniek, arī tā var gadīties: ja šausi garām, pārējie braņīs, un, kas zina, tevī tādēļ var pazust interese par medībām, un tu izlemsi neturpināt. Bet mednieku saime Latvijā to nevar atļauties – zaudēt medniekus..." 

Balvas gads: 2016

Nominācija: Par mūža ieguldījumu medniecībā

Teksta autors: Didzis Pakalns