No žurnāla "Medības. Makšķerēšana. Daba." (MMD) atvadoties

Audzis un mainījies šajā laikā ir arī pats žurnāls. Tomēr ir vairākas lietas, kas raksturo MMD visā tā pastāvēšanas laikā. Pirmkārt, tā ir satura kvalitāte. Gaumes ir dažādas. Kādam patīk “vieglāki” teksti, citam “smagāki”. Kāds labprātāk žurnālā vēlas redzēt nopietnus analītiskus rakstus par medniecības problēmām, cits ieroču vai munīcijas aprakstus, bet vēl kāds – medību piedzīvojumus. Lai kādi temati arī tiktu apskatīti žurnāla lapaspusēs, satura kvalitāte bija nemainīgi augsta. Ar to žurnāls MMD patīkami atšķīrās un izcēlās par medībām stāstošo mediju vidū. Otra nemainīgā vērtība bija lieliskās fotogrāfijas. Sākotnēji Andra Eglīša fantastiskie dabas foto, kam vēlāk pievienojās arī Didža Pakalna fotogrāfijas. Nenoliedzami, tas, ka žurnālā tika izmantoti pašu žurnāla veidotāju fotogrāfijas un šo fotogrāfiju izcilā kvalitāte, padarīja šo žurnālu atpazīstamu un pārāku. Trešā vērtība, ko vēlos izcelt, ir žurnāla veidotāju komandas aktīvā iesaiste Latvijas medību dzīvē un arī tās veidošana. Ne tikai vērot no malas un aprakstīt procesus, bet patiesi būt iekšā notikumos, tos veidot un ietekmēt. Kā piemēru varam minēt žurnāla MMD kausu izcīņu šaušanā, kas bija pirmie liela mēroga šaušanas mači tieši medniekiem un ilgu laiku bija viskuplāk apmeklētās šaušanas sacensības Latvijā. Tāpat arī “Gada balvas medniecībā” ideja dzima diskusijās žurnāla redakcijā un, sadarbībā ar Latvijas Mednieku savienību tika realizēta dzīvē, par spīti ne vienam vien skeptiķim. Un visbeidzot, tā ir žurnāla redakcija un veidotāju komanda, kas visu šo daudzo gadu gaitā tikpat kā nav mainījusies. Arī tas mūsdienu straujajā dzīves ritmā ir milzīgs retums.

Žurnālam, tā pastāvēšanas laikā, ir klājies dažādi. Ir bijuši “ziedu laiki” un grūtāki periodi, tomēr tā veidotāju komanda līdz šim spēja šīs grūtības pārvarēt. Tas, ka šobrīd žurnāla veidotāji ir spiesti pārtraukt žurnāla izdošanu, nav kāda liktenīga apstākļu sakritība, vai vienreizēja neveiksme, bet gan process, kas, manuprāt, norit visā medniecībā un ir ļoti bīstams mums visiem. Šo procesu sauc vienaldzība. Latvijas mednieki ir tiktāl iestiguši komfortā un labsajūtā, ka es pat nezinu, kam jānotiek, lai viņus no šī letarģiskā miega izrautu. Diemžēl lielākajai daļai Latvijas mednieku ir radusies pārliecība, ka šī labklājība, medījumu sugu dažādība un skaita pārbagātība, kā arī salīdzinoši zemās medību izmaksas turpināsies mūžīgi. Vienīgais, kas reizēm patraucē dzīvi ir  strīdi ar kaimiņiem par medību platībām, zemes apsaimniekotāju pārmetumi par dzīvnieku postījumiem vai vēlme no Valsts meža dienesta “izkarot” kādu lieku medību atļauju, lai nedod dievs, negadītos tā, ka dzīvnieks ir, bet atļaujas beigušās. Tas arī viss. Citu vērā ņemamu problēmu vidējam Latvijas medniekam nav. Ir diezgan saprotami, ka šādi apstākļi ļauj atslābt. Reizēm pat tiktāl, ka pēc tam vairs nespējam savākties. Domāju, ka MMD gadījums ir tieši šāds. Ārējā ienaidnieka trūkums un labklājība medniekus atradina no kritiskās domāšanas, nepieciešamības apgūt jaunas zināšanas un faktu analīzes. Mēs kļūstam par laiskiem patērētājiem, kas no žurnāla sagaida vienīgi izklaidi un nenozīmīgu informāciju, nevis saturu, kas liek domāt, analizēt un mainīt mūsu ieradumus. Un šādam medniekam žurnāls ar saturu, kas liek domāt un iedziļināties, nav vajadzīgs. Man ir ļoti lielas bažas, ka šis process medniecība turpināsies. Un žurnāla MMD liktenis var piemeklēt ne tikai citus par medībām un dabas resursu apsaimniekošanu stāstošos medijus, bet arī medniekus pārstāvošās organizācijas. Jo, tāpat kā zurnāls spēj pastāvēt tad, ja ir abonenti, mednieku organizācijas spēj pastāvēt un pilnvērtīgi darboties vienīgi tad, ja ir biedri. Ja medniekiem tas ir nepieciešams un viņi ir gatavi kaut mazliet pakustināt pirkstu, vai pavērt maku, lai viņu intereses tiktu aizstāvētas. Šobrīd absolūtais vairums Latvijas mednieku tam nav gatavi. Tas, ka no aptuveni 22 tūkstošiem Latvijas mednieku tikai 700 uzskatīja par nepieciešamu abonēt žurnālu MMD, tas, ka aptuveni divas trešdaļas Latvijas mednieku joprojām nav nevienā no Latvijas mēroga mednieku organizācijām, liecina tikai un vienīgi par to, ka šiem medniekiem viss ir vienalga. Diemžēl tad, kad nāk kāds satricinājums vai ārējais ienaidnieks, bieži vien ir par vēlu. Un tad nākas uzklausīt pārmetumus, ka mūs jau neviens neaizstāv un par mums nerūpējas. Man, personīgi, nav pārliecības, ka žurnāla MMD liktenis būs pietiekams stimuls, lai vidējais statistiskais Latvijas mednieks sapurinātos, sāktu domāt un rīkoties, vai būtu gatavs maksāt par savu interešu pārstāvniecību. Vienaldzība ir viena no bīstamākajām īpašībām, no kuras izrauties nebūs viegli.

Šo pārdomu nobeigumā, vēlos pateikt milzīgu paldies žurnāla MMD radošajai komandai un visiem, kas ir pielikuši roku, lai 25 gadus šāds žurnāls Latvijā būtu. Ļoti ceru, ka žurnāla veidotāji nepazudīs no Latvijas medību dzīves, bet turpinās iesākto citā formātā. Jūs esat paveikuši milzīgu darbu, lai Latvijas mednieki kļūtu zinošāki un varošāki un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs spēsim šīs zināšanas izmantot.

Paldies Jums, ka Latvijas medniekiem 25 gadus bija iespēja lasīt šo žurnālu!