Mednieku un makšķernieku klubs "Zaube" – par medību saimniecības attīstību, tradīcijām un pieredzi

Attelā: Dzinējmedību atklāšanā.

Lūdzu, iepazīstiniet ar mednieku un makšķernieku klubu "Zaube"!

"Zaube" ir klubs ar senu vēsturi un pieredzi, dibināts tālajā 1957.gadā, veidots kā viens no trim "Dinamo" mednieku un makšķernieku kolektīviem, kuru pārstāvēja toreizējās iekšlietu struktūras – milicijas darbinieki. Mainoties valsts iekārtai, pārmaiņas skāra arī klubu. Tas ieguva nosaukumu "Tunči", bet vēlāk tika pārdēvēts par mednieku un makšķernieku klubu "Zaube". Klubā joprojām ir divas sekcijas – makšķernieku un mednieku. Atrodamies Amatas novadā, esam Latvijas mednieku savienības Ziemeļvidzemes reģiona biedrs. Arī mūsu makšķernieki ir ļoti enerģiski, taču es stāstīšu par medību jomu. 

Cik plaša ir kluba "Zaube" medību platība?

Vēl pirms 5 gadiem medību platība bija ap 15 tūkst. ha plaša, bet pēdējo 3-4 gadu tā ir sarukusi līdz 11ha, no šiem 3,5ha ir LVM apsaimniekošanā nodotā teritorija. Uzskatu, ka sistēma, kurā līgums tiek pagarināts uz 30 gadiem ir ļoti pareiza, jo tad arī mednieku kolektīvs zina, ar ko tas var rēķināties. Savas medību teritorijas apsaimniekošanai esam teritoriju un biedrus sadalījuši trīs grupās. Tad apsaimniekošana ir pārskatāma un loģiska.

Kāpēc platība samazinājusies?  

Bija reiz mums klubā biedrs, kurš nolēma atdalīties un sāka slēgt atsevišķus līgumus. Mazo medību teritoriju pieļaušana, kopumā raugoties no Latvijas medību saimniecības attīstības viedokļa, ir nepareiza, bet diemžēl neredzu, ka šo jautājumu mūsu valstī varētu atrisināt. Acīmredzot, kāds ir ļoti ieinteresēts, lai tā notiek.

Pastāstiet par savu medību kluba infrastruktūru!

Šis arī varētu būt stāsts, ar kādu ir saskāries gandrīz katrs trešais Latvijas mednieku klubs. Ilgus gadus mūsu kluba vadītājs bija Dainis Ozoliņš, kurš jau ir viņsaulē. Stingrs vadītājs, ar dzelzs krampi. Viņš operatīvi pārzināja zemes īpašnieku maiņas un, varētu teikt, visu kontrolēja.  Kad  Latvija atguva savu neatkarību, par māju īpašniekiem varēja kļūt privātpersonas, bet klubiem šādas iespējas tika liegtas. Lai namu nopirktu visi tā laika medību kolektīva biedri ieguldīja savus privātos līdzekļus. Māja tika noformēta kā kluba vadītāja Daiņa Ozoliņa īpašums. Pēc viņa nāves Ozoliņa mazdēls, kurš joprojām ir mūsu kluba biedrs, atteicās īpašumu pārformēt un piedāvāja īrēt to par maksu. Tā klubs kā ļaunā pasakā nonāca pie sasistas siles. Kluba valde pieņēma lēmumu meklēt citu risinājumu. 7 gadus atpakaļ nopirkām īpašumu, kurā bija 2ha zemes un 4 ēkas. Izrādījās, ka Ulmaņlaikā viena no ēkām bija zvēru ģērētava. Lēnām īpašums tiek kvalitatīvi un pamatīgi atjaunots. Vienu ēku gan nojaucām, šogad plānojam demontēt arī veco šķūni. Izbūvējot ceļu, ieguvām zemes uzbērumus, kuri, iespējams, nākotnē tiks izmantoti šautuves izveidei. Lai apkārtne būtu skaista, šovasar plānojam nobruģēt pagalmu. Izplatoties Āfrikas cūku mērim, par valsts finansējumu uzstādījām dzesētavu. Pēdējo trīs gadu laikā pastāvīgi ceļam medību torņus. Visas mežā uzceltās barotavas darbojas automātiskā režīmā, proti, barība izbirst iepriekš uzstādītā laikā. Šāda pieeja ir ekonomiska un izdevīga. Dzīvnieki arī pierod, ka, piemēram, pulksten sešos būs barība. Esam redzējuši, kā meža cūkas izdzird krītošas barības troksni, mostas un skrien uz barotavu. Tad gan neko nemedījam, jo prieku sagādā, ka varam šo mielošanos redzēt. 

Attēlā (centrā): Ilggadējais kluba vadītājs Dainis Ozoliņš.

Kā veidojas kluba budžets?

Mūsu klubā biedru naudu – 100 eiro gadā maksā visi, izņemot pensionārus cienījamos gados. Viņus, izrādot cieņu un sapratni, esam no maksas atbrīvojuši. Organizējam arī komercmedības, aicinām pie sevis viesmedniekus. Uzskatu, ka medību kolektīvam ir jāfunkcionē kā mazam biznesam. Gan stigu tīrīšana, gan mājas remondarbi un viss pārējais prasa ieguldījumus. Ir ienākumi, ir izdevumi, bilance ir nulle un cilvēki ir atpūtušies. Pēdējos gados 10% no licencēm izmantojam komerciālos nolūkos, un tas papildina kluba kasi. 

Kā mednieks var kļūt par kluba "Zaube" biedru?

Par mūsu biedru var kļūt tikai, ja kāds no esošajiem izstājas, turklāt pirms tam sevi jaunajam medniekam jāapliecina kandidāta statusā. Dalībnieku skaits nemainīgi ir 50, jo tā ir lēmusi biedru kopsapulce. Mūsuprāt, šis ir optimāls dalībnieku skaits, lai klubu varētu pārraudzīt un saprātīgi vadīt. Kandidātam ir regulāri jāiesaistās kluba darbos, gada laikā jāuztaisa viens medību tornītis, jācīnās ar bebru postījumiem un jāpiedalās dzinējmedībās. Līdz medībām ir jānonāk jeb jāizaug, ja tā to var nosaukt. Arī pats šim procesam esmu izgājis cauri. Iet dzīt – tas ir iemācīties un iepazīt mežu – izzināt un saprast medības. Tagad diemžēl jaunais mednieks grib būt varens, sajusties, ka viss viņam ir atļauts un pēc iespējas ātrāk sākt medīt nevis mācīties un izprast pašu medību būtību.

Kā klubā "Zaube" tiek pilnveidotas šaušanas prasmes?

Jau četrus gadus līdz dzinējmedību sezonas sākumam biedriem ir jānokārto mūsu kluba šaušanas pārbaudījums. Šajā obligātajā eksāmenā ir 5 gludstobra šāvieni, kopā jāiegūst 25 punkti. Tas nav sarežģīti, tomēr pirmajā gadā ar pirmo reizi varēja sašaut tikai 30% no biedriem. Uzskatu, ka šādam pārbaudījumam noteikti ir jābūt. Tas taču ir drošības jautājums. 

Vai piekopjat selektīvo medību principus?

Uzstādām arī sālslaizītavas, kas labi notur dzīvnieku noteiktā teritorijā. Tas palīdz izaudzēt dzīvnieku līdz vajadzīgajam vecumam. Te ir tikai divi jēdzieni – drīkst un nedrīkst. Vai tad saimnieks ved uz kautuvi trīs mēnešus vecu sivēnu? Nē. Taču līdz tam vēl Latvijas mednieku apziņai ir jāaug un jāaug. Būšu atklāts, arī pats, pirmos gadus būdams mednieks, trofejas vērtību īsti neapzinājos. Te arī aktualizējas jautājums par lielajām platībām, jo 1000ha trofeju nevar izaudzēt. Tāpēc ir ļoti labi, ja kaimiņu kolektīvu vidū valda sapratne, vienāda izpratne un vienoti selektīvo medību principi. Šos principus ievērojam jau sešus gadus, un ir sasniegti redzami rezultāti. Trīs gadu laikā ir nomedītas trīs zelta trofejas. Pats pirms diviem gadiem ieguvu sudraba trofeju.

Attēlā: MMK "Zaube" valdes loceklis Aivis Zavišs ar Sudraba trofeju.

Cik aktīvi mednieki iesaistās nelimitēto dzīvnieku medībās?

Ir kolektīvā atsevišķi mednieki, kas ļoti intensīvi medī jenotsuņus un lapsas. Ir 3-4 slazdotāji, taču situācija ar kažokzvēriem ir stipri mainījusies. Ja agrāk to varēja saukt pat par biznesu, tad tagad no šīs nodarbes maz finansiālu ieguvumu.

Kā tiekat galā ar savvaļas zvēru  nodarītajiem postījumiem?

Attīstoties lauksaimniecībai, postījumiem pievēršam lielu uzmanību. Mums ir pietiekoši plašas kukurūzas platības, tāpēc būvējam stāvtornīšus. Visvairāk postījumu nodara meža cūkas. Āfrikas cūku mēra iespaidā cūku ir mazāk, bet iepriekš tās nodarīja vērā ņemamus postījumus. Protams, arī bebri. LVM mežos ir daudz mazo upīšu, kuras bebriem ir ļoti tīkamas. Cīnāmies un veiksmīgi risinām.

Vai Latvijā medību kultūra un tradīcijas tiek izkoptas?

Man ir grūti spriest, kāpēc Latvijā medību kultūra sāka zust. Šķiet, tas aizsākās līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Pirms tam viss, saistītais ar medībām, bija stingri kontrolēts, bet tad, kad kontrole zuda, viss aizgāja pašplūsmā. Esmu dzirdējis, ka daudzos medību kolektīvos pat niecīgākās tradīcijas, piemēram, pienākumu sadale, jau ir izzudušas. Arī īstenā medību atmosfēra zūd vai jau ir zudusi, un to sāk aizstāt dzīšanās pēc apliecināšanās, trofejas vai medījuma gaļas.

Taču ir kolektīvi, kur tradīcijas tiek koptas un attīstītas. Medības ir pasākums ar tradīcijām, cieņas izrādīšanu medījumam un kopā būšanu patīkamā gaisotnē, nevis cilvēki sanāk kopā, nomedī, sadala gaļu un ātri, ātri brauc mājās. Uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, jo ir bijis daudz iespēju piedalīties medībās ārpus Latvijas. Esmu bijis Ungārijā, kur medības tiek organizētas ar patiesu attieksmi, ceremonijām un ar baltiem galdautiem klātiem galdiem brīvā dabā. Tradīcijas ņem virsroku, un medības ir tikai kā viens no kopējā notikuma elementiem.

Pastāsti, lūdzu, par medību kolektīva "Zaube" tradīcijām!

Pateicoties gados jaunākajiem medniekiem, savā klubā esam sākuši ieviest tradīcijas. Esam 5-6 iniciatori, kuriem tradīcijas nav vienaldzīgas. Vēl pavisam nesen, kluba sapulcē tika uzdots jautājums, kāpēc mums tas viss vajadzīgs. Kāpēc vajadzīga kopīga pusdienu zupas ēšana? Ja nebūs, varēs taču vairāk mastus iziet! Domāju, ka soli pa solim, medību tradīcijas tiks atjaunotas. Dzinējmedību rītā tiek sadalīti pienākumi un uzdevumi, piemēram, atbildīgais par medījumu dīrāšanu saņem cimdu. Viens no mūsu biedriem māk spēlēt mežragu, un ja viņš medībās piedalās, tad arī mežragā tiek pūsts. Dienas vidū tas, kurš aizšāvis garām, saņem minerālūdens pudeli, bet veiksmīgākais – stiprāku dzērienu. Vakarā, atgriežoties no pēdējā masta, godinām nomedītos dzīvniekus, iededzam sveces, sveicam arī katra masta medījuma guvējus. Šo tradīciju mērķis ir pateikties ar cieņu par visu, ko mums daba ir devusi. Vēl nesen šādas tradīcijas mums nebija, bet tagad jau ir. 

Arī medību licences esam sadalījuši tā, lai visas sezonas garumā varētu medīt, nevis visas licences iztērēt pēc iespējas ātrāk, pāris sestdienās pēc principa – cik nomedījam, tik nomedījam. Tas tiek darīts, lai visa medību sezona būtu skaista. 

Jau vairākus gadus rīkojam bebru medību noslēgumu, uz kuru uzaicinām arī medniekus no kaimiņu kolektīviem "Taurupe", "Ķeipene", "Nītaure", "Mālpils" un "Skujene". Uz šo pasākumu parasti ierodas aptuveni 60 cilvēki – ne tikai mednieki, bet arī viņu sievas un bērni. Mēs organizējam dažādas sacensības: šaušanu ar gaisa šauteni pa mērķiem, šaušanu pa lidojošiem šķīvīšiem un zolītes mačus. Dienas garumā grillējam gaļu. Dažkārt rīkojam arī mednieku teorētisko zināšanu pārbaudi ar biļetēm gluži kā skolas eksāmenā. Bebri tiek medīti vakarā. Medību vadītājs iepriekš ir apsekojis vietas un atzīmējis tās kartē. Lozējot katrs mednieks iegūst savu medību vietu. Medības sākas ap sešiem vakarā, bet visiem jāatgriežas pulksten deviņos. Jāsaka, ka rezultāts nemaz tik spīdošs nav, taču gandarījums ir ļoti liels. Salīdzinoši, ja sezonā mūsu kolektīvs nomedī vismaz 150 bebrus, tad šādā  pasākumā – vien 3-4 bebrus. Galvenais ir notikums nevis nomedīto bebru skaits.

Attēlā: Ceļojošā Bebru kausa saņēmējs pasākuma noslēgumā, 2014.gadā.

Pagājušā gadā reģiona mērogā Zaubē pirmo reizi rīkojām "Wild food festival" (savvaļas jeb medījuma gaļas festivāls – angļu val.). Grillējām meža gaļu un rīkojām dažādu ēdienu degustāciju. Arī šogad šādu pasākumu rīkosim. Taču tas nav vienīgais, kā mednieki var sevi parādīt kā labi sabiedrības pilsoņi. Ir arī citi lieliski piemēri. Būvniecības uzņēmums “Merks” kā pateicību medību kolektīvam "Zaube", kurš uzņēmuma sporta spēļu dalībniekus priecēja ar medījuma gaļas grillēšanu, uzdāvināja mūsu novada skolai šūpoles. Mēs tās uzstādījām un svinīgi atklājām. Priecīgi ir gan būvnieki, gan mednieki, gan bērni, gan pašvaldība.

Reiz pēc vietējā pašdarbības pulciņa uzaicinājuma viņu viesiem gluži kā īstā teātra izrādē parādījām, kā notiek dzinējmedības. Bija viss – taures pūšana, suņi, šaušanas un vilkšanas demonstrējums.

Attēlā: Dzinējmedību priekšnesums.

Latvijas sabiedrības viedoklis par medniekiem būs daudz labāks, ja mednieki atsaucīgāk iesaistīsies sabiedriskajās norisēs, būs atsaucīgi, rosīgi un uzņēmības gatavi. 

Par Mednieku un makšķernieku klubu "Zaube" var uzzināt arī kluba mājaslapā.