Intervija ar LMS valdes priekšsēdētāju Jāni Baumani

Kāda mednieku skatījumā patlaban ir situācija ar ĀCM?

Pēc straujās izplatības vasarā patlaban situācija ir nosacīti stabila, ĀCM gadījumi joprojām ir trīs reģionos - Latgalē, Vidzemē pie Madonas un Valkas pusē. Labā ziņa ir tā, ka vairāk nekā mēnesi slimība nav parādījusies citviet - vai nu vienkārši paveicies, vai beidzot "nostrādājuši" informācijas pasākumi, cilvēki kļuvuši uzmanīgāki. Arī medniekiem ir savs nopelns kaites ierobežošanā, jo esam mežacūkas gan šāvuši, gan arī ļoti stingri izglītojuši medniekus. Jo tas, ko mednieki dara ar medījuma atliekām - vai nu tās iznīcina, aprok, vai nu arī atstāj mežā -, ietekmē slimības tālāko izplatību.

Kad jūnijā ĀCM tika konstatēts Latgalē, mednieki cēla troksni, ka Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) nav laikus sagādājis ne konteinerus, ne saldētavas, kur likt beigtās mežacūkas. Vai tolaik un arī patlaban koordinācija starp visiem iesaistītajiem dienestiem ir optimāla?

Diemžēl nekas līdz galam vēl nav atrisinājies, bet nu vismaz kaut kāds process notiek. Cik zinu, patlaban ārkārtas zonā piegādāts 21konteiners, kur likt beigtos dzīvniekus, bet solīto 30 joprojām nav. Pašvaldības slēdz līgumus ar Lauku atbalsta dienestu (LAD) par dzesētavu iepirkšanu, līdz ar to process beidzot sāk virzīties uz priekšu. Šajās dzesētavās mednieki uzglabā nomedītās mežacūkas līdz brīdim, kamēr tiek veiktas analīzes. Ja vīruss nav konstatēts, cūku var dīrāt un dalīt. Tagad laikapstākļi ir kļuvuši labvēlīgāki, bet, kad bija plus 30 grādi, medniekiem vienkārši nebija iespējams veselu cūku uzglabāt, gaļa bojājās, tādēļ nācās dzīvniekus nodot iznīcināšanai Arī ar atrastajām beigtajām mežacūkām negāja labāk, jo PVD inspektoriem bija tikai vieglās automašīnas, kurās puspuvušu cūku neiekrausi, nācās mašīnas aizņemties no meža dienesta, vēl ar katru pašvaldību nācās saskaņot vietu, kur dedzināt - vieni ļauj, citi nē. Pārvietojamā iekārta jeb krematorija, kur dedzināt cūkas, parādījās novēloti, turklāt tikai viena, pie Daugavpils. Vārdu sakot, gāja traki, un PVD cilvēki bija spiesti strādāt ar viduslaiku metodēm - ar sārtiem, tajos kraujot puspuvušus mežacūku līķus.

Kāpēc dzesētavas nevarēja laicīgi iepirkt, jo par ĀCM neizbēgamo parādīšanos Latvijā runāts jau pāris gadus? Turklāt "Latvijas Valsts meži" (LVM) jau februārī ziedoja vienu miljonu eiro profilaksei.

Tāpēc, ka Zemkopības ministrija (ZM) ir "bezzobaina". Četrus mēnešus ZM nevarēja izdomāt, kur un kā naudu iztērēt, un meklēja vieglāko ceļu. Piemēram, gribēja to vienkārši izdalīt "astu naudās", par katru nomedīto mežacūku izmaksājot pārdesmit eiro, kas nekādā veidā neveicinātu ne cūku medīšanu, ne arī atrisinātu situāciju ar liemeņu uzglabāšanu. Tad miljons tiktu izdalīts, bet jēgas nekādas.

Kopumā viss, kas saistās ar ĀCM, skaidri demonstrē konsekvences trūkumu no valsts puses. Kad slimība uzliesmoja, no PVD un ZM nāca norādījumi iznīcināt mežacūkas, bet vienlaikus parādījās ierobežojumi - medniekam jānodod paraugi analīzēm, tikmēr saldētavu nav, vasaras karstumā gaidām tās četrus mēnešus, turklāt tagad - septembrī - vēl nāk jauni papildu ierobežojumi, aizliedzot dzinējmedības. Nu gribas teikt - tiekat taču beidzot skaidrībā, ko tad īsti vajag. No vienas puses - liek medīt, no otras puses - nosaka dažādus ierobežojumus.

Eiropas Savienības inspektors, vizitējot Latvijā, teica, ka mežacūkas vispār nevajag šaut, citādi tās strauji migrēs.

Labi, bet tad lai viņš to paskaidro cūkkopju asociācijai, zemes īpašniekiem un lauksaimnieku organizācijām, kuras sacēlušas traci, nāk uz Saeimu ar prasību mainīt medību likumu un pasludināt mežacūku par nelimitēto sugu, ļaujot katram savā īpašumā šaut cūkas. Nu tad mēģinām tikt skaidrībā, nevis mētāties no viena grāvja otrā, neatrodot vidusceļu. Nez vai mājas cūku audzētāji un gaļas pārstrādes uzņēmumi būs ar mieru noskatīties, kā slimība pamazām izplatās pa visu valsti, sagraujot viņu biznesu, bet nekas netiek darīts, lai to ierobežotu.

Bet kā tad vajadzēja darīt? Un vai par mežacūku tagad reāli tiek maksāts?

Viena no galvenajām problēmām, slimībai parādoties, bija atbilstošu konteineru trūkums, kur likt nomedīto dzīvnieku iekšas un ādas, kā arī atrastās beigtās mežacūkas. Valsts tam nebija gatava, savukārt Lietuvas uzņēmums, kuram bija licence šādas darbības veikt, atteicās to darīt. Šobrīd līgums ar šo uzņēmumu ir lauzts un šīs darbības veic PVD, bet tā nav viņu funkcija. Ja notiks sliktākais scenārijs un ĀCM parādīsies jaunās vietās, atkal nebūs konteineru ko tur izvietot un būs visas tās pašas problēmas, kas sākotnēji bija Latgalē. Ja dzesētavas būtu iegādātas laicīgi, pieļauju, ka tas arī būtu palielinājis vasarā nomedīto mežacūku skaitu.

Esam vairākkārt akcentējuši, ka neesam algoti slepkavas un PVD un ZM uzstādījums, ka dzīvnieki, tostarp sivēnmātes, jānošauj, medniekiem nav pieņemams no ētikas viedokļa. Ja jāgaida analīžu rezultāti, bet dzīvnieku nav kur uzglabāt, tad atliek viens risinājums - nomedīto dzīvnieku iznīcināt. Par nomedītu mežacūku Latvijā kopumā nekas netiek maksāts, izņemot ārkārtas zonu Latgalē un Vidzemē, kur obligāti jāveic nomedīto mežacūku analīzes. Šajā zonā mednieks, ja viņam nav iespējas cūku uzglabāt un gaidīt analīžu rezultātus, var dzīvnieku atdot PVD, pretī saņemot 50 eiro par sivēnu vai 200 eiro par lielo cūku. Tomēr tas ir absurds, jo nauda tiek tērēta dubulti - par nodošanu un pēc tam vēl par iznīcināšanu. Ja dzesētavas būtu nopirktas laicīgi, mednieks tajā ieliktu nomedīto mežacūku, sagaidītu PVD analīžu rezultātus un pēc nedēļas jau būtu skaidrs, vai cūka iznīcināma vai lietojama uzturā. Tagad nauda izšķiesta, un tikai tāpēc, ka laikus nebija dzesētavu.

Cik dzesētavu optimāli būtu vajadzīgs toreiz jūnijā, slimības uzliesmošanas brīdī?

Būtu pieticis ar pārdesmit dzesētavām Krievijas un Baltkrievijas pierobežā, bet nekad nevar prognozēt, kā bīstamā zona mainīsies. PVD atzīst, ka cerības, ka mēris apstāsies un izzudīs, ir ļoti niecīgas. Visticamāk, ka nākamo pāris gadu ĀCM uzliesmojumi būs pa visu Latvijas teritoriju, tādēļ pieņemts lēmums par LVM miljonu pirkt dzesētavas visām pašvaldībām. Izmaksas ir, sākot no 1000 eiro līdz 7000 eiro atkarībā no izmēra. Pašvaldības patlaban aptaujā mednieku klubus par nepieciešamajiem dzesētavu izmēriem un atrašanās vietām.

Vai medniekiem ir informācija, cik no LVM miljona jau ir iztērēts?

Zināms, ka par 970 000 eiro LAD slēdz līgumus ar pašvaldībām un no 110 novadiem uz šo atbalstu jau pieteicās 105, attiecīgi nauda tiek sadalīta proporcionāli novada platībai. Summa it kā ir iespaidīga, tomēr dzesētavas nedabūs visi mednieku klubi, jo Latvijā ir vairāk nekā 1000 medību iecirkņu, kas medī mežacūkas. Pārējā nauda 30 000 eiro tiek novirzīta mednieku izglītošanas pasākumiem - semināriem un dažādiem informatīviem materiāliem.

Pastāv dažādi viedokļi par nepieciešamību ĀCM dēļ šoziem aizliegt piebarot mežacūkas. Kā uzskata mednieki?

Te ir gan plusi, gan mīnusi. Piebarošana ir viens no faktoriem, kas veicina dzīvnieku skaitlisko pieaugumu - ja ziemā ir barība, pat knapākais sivēns izdzīvo un var piedalīties reprodukcijā, jo mežacūku vairošanās spēju nosaka nevis vecums, bet gan ķermeņa masa. Ja piebarošanas būs mazāk, dabiskās atlases ceļā vājākie sivēni aizies bojā, kā arī jaunās cūciņas vēl nevairosies un pavasarī populācijas pieaugums būs par 15-20% mazāks nekā patlaban. Uzskatu, ka piebarošanu vajadzētu ierobežot, bet nepārtraukt. Ja ir norādījums visiem spēkiem samazināt mežacūku blīvumu, medniekiem mazāk "sāpīgi" ir ierobežot piebarošanu nekā vēlāk ziemā nošaut sivēnmāti, lai pavasarī nebūtu sivēnu. Tāpat piebarošanas ierobežošana ir veids, kā pasargāt atlikušās mežacūkas - jo dzīvnieku skaits lielāks jo slimība izplatās ātrāk. Nevajag mežā gāzt tonnām cukurbiešu, kukurūzu, kad mežacūka dzīvojas pa barības kaudzi cauru diennakti. Labāk ir piebarot ar nelielām porcijām, lai mežacūkas piesaistītu konkrētai vietai, kur tās vieglāk nomedīt. Pavisam pārtraucot piebarošanu, riskējam, ka mežacūkas barības meklējumos sāks pārvietoties, un, ejot lielas distances, inficēts dzīvnieks varētu nonākt kontaktā ar citu baru.

Pērn Lietuva nāca klajā ar ideju par žogu, kas ES un Krievijas, Baltkrievijas pierobežā varētu apturēt mežacūku pārvietošanos. Brisele to nosauca par nereālu un noraidīja. Varbūt tomēr tā nebija peļama ideja?

Slimība izplatījās tiks strauji, ka žogu uzbūvēt nepagūtu. Tomēr kaut kādā mērā žogs palīdzētu cīnīties pret infekciju - ja kaimiņi lietas labā neko nedara, žogs teorētiski varētu palīdzēt. Ja tas ir pārdesmit centimetrus dziļi ierakts zemē un abās pusēs aprīkots ar pāris stiepļu elektrisko ganu, mežacūkas cauri nelīstu. Savukārt pārējo dzīvnieku pārvietošanos mežos tas netraucētu, jo vilki, lūši, aļņi iet pāri šādam žogam. Turklāt žoga būvniecībai tiktu izmantota Eiropas nauda un būves izveidošanai būtu vajadzīgs vietējais darbaspēks. Protams, varētu izrādīties, ka miljonu vērta būve tomēr simtprocentīgi neaptur slimību, tomēr tas atvieglotu cīņu ar to. Katrā ziņā iespējamo ieguvumu varētu būt vairāk nekā mīnusu.

Rezumējot - kas jādara, lai ĀCM nepārņemtu visu Latviju?

Lai ĀCM nepārņemtu visu Latviju, nepieciešama iesaistīto - valsts institūciju un dienestu, cūku audzētāju un mednieku saskaņota rīcība. Tā, lai veiktās darbības būtu savlaicīgas, bet noteiktie ierobežojumi pamatoti un saprotami.

Kā patlaban ir ar medībām kopumā - vai tas ir bizness vai hobijs?

Tas ir dārgs hobijs. Parasti lielākās izmaksas medniekiem veido degviela regulāriem braucieniem uz medību vietu, jo ieroci jau nepērk katru gadu. Ierocis maksā, sākot no 200 eiro, augšējā robeža atkarīga no īpašām vēlmēm un finansiālajām iespējām. Ierindas medniekam ekipējums ir gludstobru bise un vītņstobru ierocis - karabīne ar optisko tēmekli, abi ieroči kopumā maksā līdz 3000 eiro. Viena patrona jeb viens šāviens maksā no 0,50 eiro līdz 1,50 eiro. Protams, šad un tad jāpatrenējas arī šautuvē, bet kopumā gada laikā katrs mednieks izšauj vismaz pārdesmit patronas. Ja ir arī medību suns, tās vēl ir papildu izmaksas. Gaļu nopirkt tirgū noteikti ir lētāk nekā iegūt mežā, tomēr medības joprojām ir populāras - Latvijā ir 22 000 mednieku.

Vai pastāv arī medību tūrisma bizness?

Jā, piemēram, LVM ir struktūrvienība "Mammadaba", kas piedāvā medību tūrismu, puse no klientiem ir ārzemnieki. Ir arī vairāki uzņēmumi, kas nodarbojas ar medību tūrismu, bet tiem lielākoties nav īpašumā savu mežu, tā vietā tiek slēgti sadarbības līgumi ar mednieku klubiem par divām trim medībām gadā. Šāda biznesa niša ir, tomēr tas nav viegls darbs. Galvenā problēma ir tā, ka vajadzīgi kvalificēti mednieki, kas ārpus sava pamatdarba laika spēj ārzemniekus profesionāli pavadīt medībās, turklāt šai uzņēmējdarbībai ir izteikti sezonāls raksturs.

Kas piesaista ārzemju medniekus Latvijā?

Izšķirošā noteikti ir medību daudzveidība. Salīdzinot ar Eiropu, Latvijā medījamo dzīvnieku skaits ir ļoti plašs - četras pārnadžu sugas - aļņi, brieži, stirnas, mežacūkas, kā arī bebri, kuru daudzviet Rietumeiropā vispār nav. Tāpat ir plēsēji - lūši, vilki, kurus Latvijā atšķirībā no Rietumeiropas drīkst medīt. Konkurence šajā biznesā nav nemaz tik liela. Skandināvija komercmedības nepiedāvā, jo šajās valstīs ir ļoti daudz vietējo mednieku. Līdz ar to vācietim, ungāram vai čeham, ja ir vēlme nomedīt alni, bet negribas braukt uz Krieviju, ir iespēja to darīt Latvijā vai Igaunijā. Latvija spēj piedāvāt lielākoties tās pašas medījamās sugas un skaistu dabu salīdzinājumā ar Eiropas mežiem, kas izskatās vairāk pēc parkiem. Protams, arī ārzemnieku vidū ir daudz tādu, kas brauc medīt no džipa uz "safrizētu" mežu, tomēr vairumā gadījumu Rietumeiropas mednieks vēlas piedzīvot ko ekstrēmāku - brist pa purviem un baudīt neskartu dabu. Medību tūrisms ir perspektīva niša, un domāju, ka tuvākajos gados Latvijā būs liels ārzemju mednieku pieplūdums, jo nedrošās Krievijas situācijas dēļ daudzi Rietumvalstu mednieki izvairīsies braukt uz šo valsti, bet meklēs alternatīvas, par kuru varētu kļūt Latvija.

Informācijai:

ĀCM Latvijā tika konstatēts 26.jūnijā trim mežacūkām dažus metrus no Baltkrievijas robežas.

Latvijas Mednieku savienība dibināta 2011.gadā, un apvieno vairāk nekā 340 mednieku klubus jeb vairāk nekā 9000 mednieku.